Šā gada 14.–15. jūnijā Latvijas Nacionālā arhīva vadošās pētnieces Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša piedalījās 77. Baltijas Vēstures komisijas ikgadējā konferencē (77. Jahrestagung der Baltischen Historischen Kommission). LNA vēsturnieki, vēstures liecību un dokumentārā mantojuma pētnieki aktīvi strādā, lai LNA dokumentārā mantojuma liecības un vēsturnieku veikums izskanētu pasaulē, lai Latvijas vēstures stāsts būtu starptautiski zināms. Šogad konference notika Getingenē, Vācijā un tās tematiskā daļa “Sieviešu emancipācija un vēsture Baltijas valstīs no 19. gadsimta līdz Otrajam pasaules karam” bija veltīta sieviešu vēsturei.
Latvijas Nacionālais arhīvs piedalījās tematiskās konferences organizēšanā. To ievadīja vēsturnieču Katjas Vecelas un Inetas Lipšas referāts par sieviešu pašorganizēšanos politikā Baltijas valstīs pēdējos 100 gados (1925.–2025. g.), tādējādi izceļot nozīmīgu simtgadi Latvijas vēsturē, kas atzīmējama šogad 26.-27. septembrī. 1925. gadā minētajās dienās notika pirmā Latvijas sieviešu konference. Par šīm tēmām vēsturnieces no Igaunijas, Lietuvas, Latvijas, Somijas un Vācijas nolasīja desmit referātus, piedaloties spraigās diskusijās, kas sekoja pēc katras uzstāšanās.
Aiga Bērziņa-Kite referēja par sieviešu iesaistīšanos cīņā par Latvijas brīvību Latvijas Neatkarības kara laikā. Viņa referātā uzsvēra: “Latvijas neatkarības izcīnīšana nebija tikai vīriešu un Latvijas armijas nopelns, bet nozīmīga loma bija arī bērniem un sievietēm. Sieviešu dalība karā, kas jau sen sniedzās pāri militārām sadursmēm, izpaudās visdažādākajos veidos – no rūpēm par saviem tuviniekiem īpaši smagas humanitārās situācijas laikā, līdz iesaistei valsts un sabiedriskajā darbā, un Nacionālās armijas atbalstam”. Viņa aplūkoja dažādās jomas, kurās sievietes aizvien vairāk iesaistījās un detalizētāk raksturoja viņu iesaisti politiskajā un militārajā darbībā.
I.Lipša referēja par sieviešu pilsonisko līdzdalību Latvijas politikā 1920. gadu beigās–1930. gadu sākumā, izvēloties raksturot spilgtu epizodi šajā vēsturē, proti, Latvijas Sieviešu organizāciju padomes centienu apvienot dažādu etnisko grupu pārstāves neizdošanās. Viņa raksturoja notikumu gaitu, rādot, ka to attīstībā nozīmīga loma bija starpetniskās komunikācijas valodai. Vācu un ebreju sievietes pārsvarā nespēja runāt latviski, viņām tika dota iespēja runāt vāciski, kas izraisīja nepatiku daļā Latvijas sieviešu organizāciju padomes dalībnieču. Tomēr trīs vācu sieviešu organizācijas un ebreju sieviešu organizācija, kas padomē iestājās 1930. gadā, jau nākamajā gadā no tās izstājās, politiskas motivācijas dēļ.
Konferences laikā LNA pētnieces iepazinās ar reģiona aktualitātēm sieviešu vēstures pētniecībā, aktīvi iesaistījās diskusijās, kā arī izmantoja platformu, lai iepazīstinātu ar topošo LNA grāmatu par Latvijas Sieviešu organizāciju padomes darbību starpkaru Latvijā, kas tiks izdota sērijā “Vēstures Avoti”. Tās pirmajā daļā tiks publicēti zinātniski komentēti Latvijas Sieviešu organizāciju padomes sēžu protokoli (1925-1940), kas glabājas LNA Latvijas Valsts vēstures arhīvā, otrajā daļā padomē darbojošos sieviešu sabiedrisko organizāciju šķirkļi, trešajā daļā biogrāfiskā vārdnīca par sabiedriskajām darbiniecēm, kuras caur darbību padomē bija iesaistījušās starpkaru Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē un labdarībā.