Uzstājoties ar referātu “Vardarbība pret bērniem vēlīnās Krievijas impērijas Vidzemes provincē: pilsētu un lauku gadījumi no Rīgas Apgabaltiesas fonda (1890-tie-1910-tie gadi)”, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošā pētniece Ineta Lipša 15.-16. decembrī Viļņā pārstāvēja LNA starptautiskajā konferencē “Impēriskās pieredzes par vardarbību ģimenē: noziegumi un kriminoloģija 19.-20. gadsimtā” (Imperial Experiences in Family Violence: Crimes and Criminology in the 19th–20th Centuries). Konferenci organizēja Helsinku universitāte, konferences organizācijas komitejā kopā ar Lietuvas Vēstures institūtu, Lietuvas Nacionālās bibliotēkas Valstiskuma centru, Dublinas universitates koledžu līdzdarbojās Latvijas Nacionālais arhīvs.
Ineta Lipša analizēja Rīgas apgabltiesas krimināllietas par personu apsūdzībām bērnu spīdzināšanā ar mērķi detalizēt no literatūras zināmo apgalvojumu par to, ka fiziska vardarbība pret bērniem, piemēram, bieža un cietsirdīga pēršana un sišana no vecāku vai aizbildņu puses bija plaši izplatīta parādība 19. gadsimta beigās 20. gadsimta sākumā Vidzemē. Šajā laikā spēkā esošā likumdošana vardarbību ģimenē definēja par patriarhālās ģimenes iekšējo lietu, tāpēc pie kriminālatbildības par cietsirdīgu izturēšanos pret bērniem, vecāki un aizbildņi tika saukti tikai ārkārtīgas nežēlības gadījumos. Noskaidrojot, kā apsūdzēto un liecinieku liecībās atspoguļojas viņu priekšstati par to, cik lielā mērā fiziskā vardarbība pret bērniem uzskatāma par, viņuprāt, nepieciešamu, pētniece secināja, ka bērnu biežu pēršanu laikabiedri uztvēra kā audzināšanas instrumentu. Par to, ko tolaik uzskatīja par biežu, liecina viens no laikabiedru konstatējumiem, ka bērna nopēršana 2-3 reizes nedēļā netika uzskatīta par biežu pēršanu.